Teksta izmērs
Komunistiskā genocīda upuru pieminas diena

Svētdien, 25. martā - Tautas sēru diena, 1949.g. aizvesto piemiņas diena

(Latvijā: Komunistiskā genocīda upuru pieminas diena)

Pirms 66 gadiem pret Baltijas tautām tika vērsts noziegums. Sevišķi smags noziegums, kuram nav noilguma - noziegums pret cilvēci. Joprojām nav precīzi zināma motivācija kāpēc Padomju Savienība baltiešus deportēja tieši 1948. un 1949. gadā. Vai noziegumu izraisīja bailes no Trešā pasaules kara sākuma, aprēķins satriekt nacionālo partizānu kustību, vēlme zemniekus beidzot sadzīt kolektīvajās saimniecībās? Varbūt visi šie iemesli kopā? Galvenais Padomju Savienības komunistiskās partijas vadības mērķis tomēr iezīmējas ļoti skaidri. Baltija – iekarotā Rietumu teritorija un nepakļāvīgie baltieši bija jānovienādo ar visu pārējo Padomju Savienību. Totalitārā valstī nebija pieļaujams, ka kāda no republikām varētu domāt citādi, saimniekot citādi, jo tad tauta vēl sāktu justos kā saimnieki savā zemē. Ņemot vērā, ka baltiešiem divdesmit gadus bija savas neatkarīgās valstis, ka vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām viņi aktīvi pretojās komunistiskajam okupācijas režīmam, baltieši Kremlim šķita īpaši neuzticami. Tādēļ Maskavā tika nolemts – daļu no latviešiem, lietuviešiem un igauņiem no Baltijas izsūtīt. 

Komunistiskā režīma veiktās deportācijas Baltiju skāra jau 1941. gadā un 1945. gadā, taču 1948.-1949. gadā tās bija masveidīgākās. 1948. gada maijā no Lietuvas uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk kā 39 000 cilvēku. Tādēļ pirmais komunistu trieciens tika vērsts pret partizānu atbalstītājiem. Sekoja Komunistiskās partijas vadības sastādītais PSRS Ministru Padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumspar 87 000 cilvēku izsūtīšanu no Baltijas. Šoreiz izsūtāmo personu loks bija plašāks - izsūtāmo kategorijās tika  iekļauti zemnieki,  nacionālo partizānu atbalstītāju, neatkarīgo Baltijas valstu atbalstītāju -„nacionālistu” ģimenes locekļi, legalizētie nacionālie partizāni un viņu ģimenes. Pateicoties vietējo čekas darbinieku centībai, izsūtāmo skaits tika palielināts. Izsūtīja 94 755 cilvēkus. No Latvijas tika izsūtīti 42 125, no Lietuvas 31 917, no Igaunijas – 20 713 cilvēki. Vīrieši no izsūtītajiem bija mazākums. Izsūtījumā nonāca 42 000 sievietes un vairāk kā 27 000 bērni. Lai sasniegtu mērķi, okupācijas režīms nebēdāja par to, ka deportāciju laikā daļa tautas tika iznīcinātas. Vairāk kā 95% no izsūtītajiem bija Baltijas pamatnācijas latvieši, lietuvieši un igauņi. Izsūtītajiem tīši tika radīti tādi dzīves apstākļi, lai tos pilnīgi vai daļēji iznīcinātu. Tā no Latvijas ceļā uz nometinājumu mira 229 cilvēki, bet nometinājumā mira 5231 cilvēks - vairāk kā 12% no deportētajiem. Sliktie apstākļi nometinājumā, pārtikas trūkums, smags fiziskais darbs, biežie gadījumi, kad daļa no ģimenes palika Latvijā vai atradās ieslodzījumā, bet otra ģimenes daļa izsūtījumā neveicināja bērnu dzimšanu.

 

Today, March 25th, is the day of sorrow in Latvia!!!!
Two mass deportations were carried out in Latvia: during the first Soviet occupation in 1941, and in 1949, during the second occupation. It must be noted, however, that the deportation to GULAG prison camps and forced settlement areas took place at other times as well. Many Latvians were sent to the so-called "filtration" and POW camps" after World II, imprisoned or re-deported after they had been allowed to return to Latvia. The total number of inhabitants of Latvia subjected to deportation exceeds that of the two official mass deportations.
The deportation began in the night of 24 March. At night, people were arrested at home, during the day at their places of employment. Schoolchildren were sometimes taken to the trains directly from school.
Between 25 March and 28 March 42,133 people, or more than 2% of the pre-war population of Latvia, were deported from Latvia to places of "special settlement" (mainly in the districts of Krasnoyarsk, Amur, Irkustsk, Omsk, Tomsk and Novosibirsk). Among these were more than 10,990 children and youths under 16. Women and children under 16 constituted 73% of the deportees. Altogether 30,620 families and 94,799 people were deported from the three Baltic States.

www.okupacijasmuzejs.lv